Nieres un urīnceļu darbības traucējumi
Gremošana un gremošanas traucējumi
Vīriešu veselība
Sirds un asinsvadu slimības
Vitamīni
Organisma attīrīšanās un atjaunošanās
Imunitāte
Acis un acu darbības traucējumi
Nervu darbības traucējumi
Alerģija
Saaukstēšanās
Sieviešu veselība
Kaitīgie ieradumi
Iesnas un deguns
Āda un ādas slimības
Mutes dobuma higiēna
Aktuālie un citi jautājumi
Galvas smadzeņu darbības traucējumi
Sāpes
Klepus
Aknu un žultspūšļa darbības traucējumi
Ausis un ausu darbības traucējumi
Vēnu slimības
Vakcinācija
Bērnu veselība
Ziņas/Muguras sāpēs – kādēļ tās mūs piemeklē un kā tās novērst
Reklāma

   Muguras sāpes ir kas tāds, ko saprot tikai tie, kas kaut reizi dzīvē tās ir piedzīvojuši. Pēkšņas vai ieilgušas muguras sāpes spēj cilvēka dzīvi ne vien pamatīgi sabojāt, bet arī pārņemt to pilnīgi savā varā. Muguras sāpju gadījumā nereti gadās tā, ka cilvēks vairs nav spējīgs ne pilnvērtīgi kustēties, ne strādāt, ne arī priecāties par dzīvi un lietām, kas vēl vakar šķita skaistas. Pētījumi rāda, ka muguras sāpes piemeklē teju 50% cilvēku dažādās vecuma un dzimuma grupās. Kas ir muguras sāpes, kādi ir to rašanās cēloņi un pats galvenais – kā no tām izvairīties un kā tās ārstēt? Par to šoreiz!
 
   KAS IR MUGURAS SĀPES?
 
            Muguras sāpes ir problēma, ko ārsti raksturo kā ļoti nopietnu. Muguras sāpes piemeklē aptuveni 50% cilvēku dažādās vecuma un dzimuma grupās – tā ir viena no biežākajām sūdzībām , ar kuru pacienti vēršas pie mediķiem. Taču pētījumi rāda, ka teju 80% gadījumu muguras sāpes ārstēšanās vai pašdarbības rezultātā pāriet aptuveni mēneša laikā, pārējos gadījumos tās var ieilgt hroniskā stadijā.
 
   Muguras sāpēm ir vairāki iedalījumi. Pirmais ir muguras sāpju iedalījums pēc to pamata iemesliem:
 
·         Muguras sāpes, kas saistītas ar mugurkaula patoloģiju (vertebrogēnas sāpes). Pie šī tipa sāpēm pieskaita sāpes, ko rada, piemēram, diska trūce, starpskriemeļu diska izmaiņas, osteofīts, osteoporoze, skriemeļu lūzumi u.c.
·         Muguras sāpes, kas nav saistītas ar mugurkaula patoloģiju (nevertebrogēnas sāpes). Pie šī tipa sāpēm pieskaita sāpes, ko rada, piemēram, muskuļu saspringums, sastiepumi, atstarojošas sāpes no iekšējiem orgāniem u.c.
 
   Otrais ir muguras sāpju iedalījums pēc to ilguma:
 
·         Akūtas muguras sāpes – tās var raksturot kā asas un trulas sāpes, kas ilgst ne vairāk par 3 mēnešiem. Tās visbiežāk ir novērojamas muguras lejasdaļā. Šāda tipa muguras sāpes var lokalizēties vienā apvidū, piemēram, labajā vai kreisajā pusē, centrā vai muguras lejasdaļā. Akūtās muguras sāpes var parādīties neregulāri, visai ātri pazust, taču arī bieži atkārtoties.
·         Hroniskas muguras sāpes – tās parasti ilgst vairāk kā 3 mēnešus un tiek raksturotas kā dziļas, sāpīgas, trulas, mokošas un pat dedzinošas. Dedzinošās muguras sāpes parasti parādās vienā muguras apvidū un izstarojas uz kājām. Var būt novērojama kāju tirpšana un/vai nejūtīgums kājās. Cilvēkam ar hroniskām muguras sāpēm bieži vien ir ļoti grūti veikt ierastās ikdienas aktivitātes, kā arī pat strādāt intelektuālu darbu bez fiziskās piepūles, jo visa uzmanība koncentrējas uz sāpēm. Hroniskas muguras sāpes parasti tiek novērotas ilgu laika periodu un tām bieži vien slikti palīdz standarta muguras sāpju ārstēšana. Hronisku muguras sāpju izraisītāji var būt traumas, deģeneratīvas mugurkaula audu pārmaiņas vai artrīts. Taču bieži vien hroniskas muguras problēmas ir saistītas arī ar stājas izmaiņām, muskuļu disbalansu, kā arī pacienta izmainītu sāpju uztveres un vadīšanas sistēmu, spriedzi, depresiju un citiem emocionāliem, neirotiskiem un ar stresu saistītiem traucējumiem, kas ietekmē sāpju slieksni un to panesamību.
 
   Trešais ir muguras sāpju iedalījums pēc to tipa:
 
·         Lokālās (vietējās) sāpes – parasti ir nepārtrauktas, smeldzošas, bet var būt arī periodiskas, piemēram, parādīties tad, kad tiek kustinātas sāpes izraisošās ķermeņa daļas. Lokālās muguras sāpes var izsaukt, piemēram, saišu sastiepums – tādā gadījumā tās palīdzēs mazināt atpūta guļus stāvoklī. Diska trūces gadījumā sāpes pastiprinās sēžot, taču samazinās staigājot;
·         Atstarotās sāpes – tās ir difūzas, smeldzošas, var būt arī jūtīgums muskulatūrā. Sāpes var līdzināties lokālām sāpēm, taču tās nav atkarīgas no muguras kustībām. Tās rodas no dziļām iekšējo orgānu struktūrām, izplatoties pa cilvēka skeletu, muskuļiem vai ādu;
·         Muskuļu sāpes – rodas gadījumos, kad muguras bojājums ierosina mugurkaulam apkārtesošu muskuļu spazmu, kas izraisa hroniskas velkošas sāpes uz sāniem no viduslīnijas. Muskulatūra, to taustot, ir sāpīga;
·         Radikulārās sāpes – tās parasti rodas, ja kādā veidā ir bojātas muguras smadzeņu saknītes. Sāpēm ir raksturīga izplatīšanās no rašanās vietas uz ķermeņa viduslīniju un prom no tās pa saknītes gaitu. Sāpes ir intensīvas, var pastiprināties, piemēram, klepojot vai šķaudot.
 
Lai kādas arī nebūtu attiecīgā cilvēka muguras sāpes, ir vairāki svarīgi faktori, kam noteikti jāpievērš pastiprināta uzmanība un, konstatējot kādu no tiem, nekavējoties jāmeklē medicīniskā palīdzība:
 
·         Muguras sāpes attiecīgajam cilvēkam ir kas jauns – iepriekš nav tikušas novērotas sāpju epizodes;
·         Sāpes ir pēkšņas un lielas intensitātes;
·         Sāpju intensitāte NAV atkarīga no ķermeņa stāvokļa un kustībām;
·         Sāpes īpaši pastiprinās tieši nakts periodā;
·         Cilvēka vecums ir jaunāks par 20 gadiem vai vecāks par 55 gadiem;
·         Cilvēkam nesen ir bijusi kāda trauma, kas varētu būt saistīta ar sāpēm;
·         Cilvēkam ir kādi iespējami muguras smadzeņu infekcijas riska faktori – piemēram, uroģenitāla infekcija, zāļu radīta imūna supresija, steroīdu (glikokortikoīdu) lietošana, HIV;
·         Cilvēkam ir onkoloģisks process anamnēzē;
·         Cilvēks jūt vispārēju organisma vājumu;
·         Ir vērojami kādi iegurņa orgānu darbības traucējumi;
·         Cilvēkam ir progresējošs neiroloģisks deficīts;
·         Parādās gaitas traucējumi.
 
 
   KĀDI IR IZPLATĪTĀKIE MUGURAS SĀPJU CĒLOŅI?
 
            Kā visizplatītāko muguras sāpju cēloni, kas ir pie vainas teju 80% muguras sāpju gadījumos, ārsti saista ar muguras muskuļu vājumu. Tas var būt pie vainas gan akūtu, gan arī hronisku muguras sāpju gadījumā. Medicīniskajos pētījumos ir pierādīts, ka mugurkaula izturību nodrošina muskuļi. Bez muskuļiem mugurkauls spēj izturēt vien pavisam nelielu slodzi. Spēcīgi muskuļi nodrošina mugurkaulam papildus balstu un spēju izturēt visdažādākās slodzes situācijas. Muguras muskuļu vājums var attīstīties vairāku iemeslu dēļ:
·         Muguras muskuļi ir vāji, jo tiem netiek sniegta piemērota fiziskā slodze – cilvēks dzīvo neveselīgu un mazkustīgu dzīvesveidu, vairāk laika pavada sēžot, nevis kustoties;
·         Cilvēkam ir kāda cita slimība, kuras dēļ ir ierobežotas ķermeņa kustības, tādējādi muguras jostas daļas muskuļi kļūst arvien vājāki;
·         Muguras muskuļu vājumu var ietekmēt (taču tas notiek salīdzinoši retāk) arī cita veida novirzes no normas, piemēram, kaulu un nervu patoloģijas.
 
Citus biežākos muguras sāpju cēloņus var iedalīt vairākās grupās:
·         Patoloģiskas pārmaiņas mugurkaula jostas daļā;
·         Vēdera dobuma orgānu slimības;
·         Patoloģiskas bioķīmiskas pārmaiņas;
·         Citas vienlaikus esošas slimības;
·         Infekcijas;
·         Iekaisumi;
·         Traumas;
·         Psiholoģiskie faktori.
 
   Mugurkaula jostas daļas slimības, kas var izraisīt muguras sāpes
 
            Pie mugurkaula jostas daļas slimībām, kas var izraisīt muguras sāpes, pieskaita diska trūci, spondilozi, mugurkaula smadzeņu kanāla stenozi, osteoporozi, krustu kaula un zarnu kaula locītavas iekaisumus, lumbago, išiass, fibromialģiju un vēzi.
 
            Diska trūce – ja pacientam tiek noteikta šāda diagnoze, tas nozīmē, ka viens no muguras diskiem ir nodilis un saplaisājis, bet tajā esošais pildījums – iztecējis. Tā rezultātā radies nerva vai blakus esošo skriemeļu bojājums. Tādas pašas sekas var radīt arī trauma – ārēja spēja iedarbības uz mugurkaulu rezultātā. Ja trieciena laikā mugura ir saliekta uz priekšu, sāniem, vai atliekta atpakaļ, var rasties īpaši smaga trauma. Klasisks šādu traumu rašanās piemērs ir autoavārijas.
 
            Spondiloze – jaunībā visiem mugurkaula segmentiem parasti ir pareiza forma un gluda virsma, bet vecākiem cilvēkiem uz skriemeļiem mēdz izveidoties tādi kā „radziņi” – patoloģiski kaulu izaugumi. Tie var izraisīt skriemeļu nobīdi. Šādu slimību sauc par spondilozi.
 
            Mugurkaula kanāla stenoze (sašaurināšanās) – ar laiku centrālais mugurkaula kanāls, pa kuru stiepjas muguras smadzenes, sašaurinās. Tādējādi muguras smadzeņu nervu gali, kas iet caur starpskriemeļu atverēm, tiek saspiesti, un tā rezultātā sākas iekaisums. Stenozes slimniekiem bieži vien rodas tirpšanas vai dedzināšanas sajūta abās kājās un tādēļ viņiem reizēm tiek noteikta diagnoze – neiropātija (nervu galu iekaisums kājās). Dažkārt mugurkaula kanāla stenoze veidojas cilvēkiem, kam savulaik tikusi veikta mugurkaula operācija. Lielākā daļa pacientu, kam tiek diagnosticēta šī slimība, ir vecāki par 50 gadiem.
 
            Osteoporoze – šo slimību izraisa kalcija trūkums cilvēka organismā, līdz ar to arī kaulos. Tā rezultātā samazinās kaulu masa un blīvums, tie kļūst poraini un trausli. Osteoporozes sekas ir mugurkaula deformācija. Īpaši smagos gadījumos var rasties arī mugurkaula skriemeļu plaisas un lūzumi.
 
            Krusta kaula un zarnu kaula locītava – tā atrodas starp astes kaulu un apakšējo ekstremitāšu joslu. Šis apvidus cilvēka ķermenī ir pakļauts pastāvīgām slodzēm. Bieži vien ārsti mēdz ar šīs locītavas iekaisumu skaidrot jebkuras sāpes – gan hroniskas, gan akūtas. Taču pētījumi liecina, ka šī veida iekaisuma rezultātā, tomēr biežāk tiek novērotas tieši hroniskas sāpes krustos.
 
            Lumbago – latīņu valodā vārds lumbus nozīmē jostasvieta, tādēļ lumbago var saukt arī par jostasvietas radikulītu. Šo slimību raksturo pēkšņas un ļoti asas sāpes jostasvietā un krustos. Lumbago gadījumā var būt tā, ka cilvēks asos sāpju rezultātā saliecas, taču pēc tam vairs nevar iztaisnoties. Slimības cēlonis ir deģeneratīvas pārmaiņas mugurkaulā – mehāniska rakstura pārmaiņas starpskriemeļu diskos, locītavās, saitēs, muskuļos vai nervu šķiedrās.
 
            Išiass – tā rezultātā tiek bojāts sēžas nervs, kā rezultātā cilvēku piemeklē sāpes, dedzināšana, tirpšana vai duršana. Sāpes var parādīties gan mugurkaula jostas daļā, gan arī gūžās, ceļos, apakšstilbos, pēdās un pat kāju pirkstos. Išiasu var izraisīt infekcijas slimības, diska trūce, artrīts, trauma vai diabēts. Ar šo slimību slimo cilvēki spēka gados – 30-50 gadu vecumā.
 
            Fibromialģija – muguras sāpes rodas mugurkaula balstošajos muskuļos, cīpslās vai saitēs. Muskuļos rodas iekaisums, tiek kairināti un iekaist arī mugurkaula apvalks – miofasciālais apvalks. Slimība ir grūti ārstējama.
 
            Vēzis – arī šīs slimības rezultātā, protams, var veidoties muguras sāpes. Vēzis var iemājot pašā mugurkaulā, ļoti retos gadījumos – muguras smadzenēs.
 
   Vēdera dobuma orgānu slimības, kas var izraisīt muguras sāpes
 
            Aneirisma – slimība, kurai raksturīgi mezgliem vai pūslīšiem līdzīgi lodveida sabiezējumi uz vēdera dobuma aortas. Slimnieki parasti jūt stipras, pulsējošas sāpes muguras lejasdaļā, dažreiz tās var izstarot arī uz abām kājām.
 
            Nieru slimības – dažādas nieru un urīnvadu slimības var izraisīt stipras sāpes muguras lejasdaļā. Šādu parādību medicīniski dēvē par iradiāciju (sāpju izplatīšanās organismā ārpus tieši bojātās vai slimības skartās vietas).
 
            Aizkuņģa dziedzera, kuņģa un zarnu trakta slimības – kuņģa čūla vai divpadsmit pirkstu zarnas čūla var radīt stipras un asas sāpes muguras lejasdaļā. Arī aizkuņģa dziedzera slimības, piemēram, saaugumi var provocēt sāpes mugurkaula jostasvietā.
 
   Patoloģisku bioķīmisku pārmaiņu un citu slimību rezultātā radušās muguras sāpes
 
            Patoloģiskas bioķīmiskas pārmaiņas – tās var liecināt par konkrētu slimību, kā arī izraisīt citus veselības traucējumus. Piemēram, palielināts urīnskābes daudzums, kas raksturīgs podagras slimniekiem, var izraisīt arī iekaisumus mugurkaulā un stipras, artrīta izpausmēm līdzīgas sāpes locītavās.
 
            Citas slimības – jebkura slimība pasliktina nervu sistēmas darbību. Ja pacients sirgst ar kādu mugurkaula slimību un līdztekus tam cita slimība skar vēl kādu orgānu – sirdi, plaušas, aknas vai nieres – tad hroniska slimība var pāriet akūtā formā. Šādos gadījumos muguras sāpes spēj mazināt tikai pārējo slimību izārstēšana.
 
   Infekcijas, iekaisumi un traumas kā muguras sāpju cēloņi
 
            Infekcijas – jāteic, ka tādi gadījumi, kad muguras sāpes rodas kādas infekcijas rezultātā, nav pārlieku bieži sastopami. Taču arī šādu iespēju vienmēr ir vērtīgi paturēt prātā. Infekcijas slimība var skart, piemēram, kādu mugurkaula disku (diskīts), šādā gadījumā vienīgais simptoms ir tieši sāpes mugurā. Lai izārstētu infekcijas slimības, precīzi jādiagnosticē kāda veida infekcija tā ir, un slimniekam jāpiemēro attiecīga ārstēšana. Pie nopietnām slimībām, kuras var izraisīt infekcija, pieskaitāmas tādas slimības kā osteomielīts (kaula smadzeņu iekaisums), epidurālais abscess (muguras smadzeņu cietā apvalka iekaisums un sastrutojums), spinālais (mugurkaula) meningīts.
 
            Iekaisumi – tas, ko mēs parasti saucam par iekaisumu, ir organisma atbildes reakcija uz visdažādākajiem ārējās iedarbības veidiem. Dažādu iemeslu dēļ radušos iekaisumus, parasti veiksmīgi ārstē izmantojot pretiekaisuma medikamentus, sildīšanas procedūras, ārstniecisko vingrošanu, muskuļu atslābināšanas terapijas u.c.
 
            Traumas – tā ir visplašākā muguras sāpju cēloņu kategorija vispār. Pie traumām pieskaitāmi gan strauji, ārējās iedarbības rezultātā gūtie ievainojumi (autoavārija, kritieni, smagumu celšana u.c.), gan arī bojājumi, kas radušies lēni un pakāpeniski ( galvenokārt saistīti ar mazkustīgu dzīvesveidu).
 
   Psiholoģiskie faktori, kas provocē un izraisa muguras sāpes
 
            Ikviens, kurš kādreiz ir cietis no muguras sāpēm, zina, cik ļoti grūti ir šādas sāpes, kas tevi pavada visu laiku, savienot ar dzīves saulaino pusi un ikdienas darba pienākumiem. Sāpju dēļ cilvēks nav spējīgs ne priecāties, lielāko daļu uzmanības aizņem tieši viņa paša sāpes, un ar laiku šāds cilvēks var ierauties sevī un kļūt naudīgs pret apkārtējo pasauli. Pastāvīgais stress provocē un pastiprina sāpes, savukārt pašu stresu izraisa tieši šīs sāpes. Tas ir kā apburtais loks, no kura cilvēkam ir grūti tikt ārā. Taču izeja no šī apburtā loka ir – vēršanās pēc medicīniskās palīdzības un terapijas ievērošana. Tas viss palīdzēs tikt ārā no „sāpes-stress-sāpes” loka.
 
 
 
   KĀ ĀRSTĒT MUGURAS SĀPES?
 
            Muguras sāpju gadījumā noteikti ir jādodas pie ārsta, jo tikai speciālists vislabāk spēs noteikt sāpju rašanās cēloni un piedāvāt visefektīvāko terapiju to ārstēšanā. Muguras sāpju cēloņu noteikšana notiek vairākās pakāpēs un dažādos veidos, taču pamatā šo cēloņu atklāšanā ir piecas pakāpes:
 
·         Ģimenes ārsta apmeklējums – ja sāpes ir hroniskas un atkārtojas, tad ģimenes ārsts visticamāk jau būs informēts par šo sāpju cēloņiem un terapiju, taču ja sāpes ir akūtas un parādījušās tikko, tad tieši ģimenes ārsts būs tas, kurš pacientu nosūtīs tālāk pie citiem speciālistiem;
·         Neirologa/vertebrologa konsultācija – tās laikā tiek novērtēts mugurkaula vispārējais stāvoklis, kā arī nervu sistēmas un muskuļu stāvoklis;
·         Pilna asins aina un urīna analīze – nepieciešama, lai ārsts redzētu un spētu izslēgt no sāpju rašanā cēloņu saraksta dažādus iekaisuma procesus organismā;
·         Mugurkaula rentgenogrāfija – ar tās palīdzību tiek aplūkots mugurkauls un iespējams konstatēt vai izslēgts iespējamās saslimšanas un sāpju cēloņus;
·         Mugurkaula datortomogrāfija (CT) vai magnētiskā rezonanse (MR) – ar tās palīdzību iespējams precizēt neskaidrības, kas radušās citu izmeklējumu gaitā – CT ļauj detalizēti novērtēt kaulu struktūras stāvokli, bet MR – muguras smadzeņu un starpskriemeļu disku stāvokli.
·         Papildus nosauktajiem, un vadoties pēc katra pacienta individuālā gadījuma, ārsts var nozīmēt arī cita veida izmeklēšanas, lai konstatētu muguras problēmas un sāpju iemeslus.
 
Muguras sāpju ārstēšanas veidi un iespējas
            Pirmkārt, ir svarīgi atcerēties, ka muguras sāpju ārstēšanas rezultāti ne vienmēr parādās uzreiz, nereti ir nepieciešams ilgāks laika periods. Ārstēšanas galvenais mērķis ir ne vien atvieglot akūtas sāpes, bet arī izvairīties no turpmākiem sāpju paasinājumiem.
            Muguras sāpju ārstēšanas veidus var iedalīt trīs lielās grupās:
·         Ārstēšana ar medikamentu palīdzību jeb medikamentozā ārstēšana;
·         Ārstēšana ar ķirurģisko iejaukšanos;
·         Ārstēšana bez medikamentiem.
 
   Medikamentozā muguras sāpju ārstēšana
 
            Svarīgākie faktori, kas nosaka medikamentu terapijas efektivitāti, ir medikamenta drošums, spilgti izteiktu blakņu neesamība, pacienta gatavība lietot tieši šos medikamentus, to cena, medikamentu lietošanas ērtums un biežums. Nav viena universāla preperāta, kas derētu visos gadījumos, kad pacienti sūdzas par muguras sāpēm. Medikamentus ārsts izvēlas vadoties no konkrētā gadījuma un pacienta īpatnībām.
            Galvenās, pret muguras sāpēm lietojamo medikamentu grupas ir šādas:
·         Pretsāpju līdzekļi – kā pretsāpju līdzekļus parasti izmanto nesteroīdos pretiekaisuma preparātus jeb analgētiķus (piemēram, Diclofenac). Tie pieejami tabletēs, ampulās, injekciju veidā, kā arī krēmu, gēlu un ziežu veidā un pat plāksteros. Parasti šo preperātu lietošanas kurss ilgst no 3 – 5 dienām. Paralēli iekšķīgi lietojamiem medikamentiem, ārsts nereti piedāvā lietot arī pretsāpju līdzekļus, kas lietojami ārīgi – komprešu veidā.
·         Miorelaksanti – tos lieto sāpju, ko radījis muskuļu saspringums, mazināšanai. Šie preperāti noņem muskuļu spazmas, taču to lietošana iespējama tikai precīzi vadoties pēc ārstu norādēm.
·         Hondroprotektori – preperāti (piemēram, glikozamīns, hondroitīns), ko izmanto sāpju ārstēšanai, ko izraisa mugurkaula distrofiskas izmaiņas. Šie preperāti stimulē skrimšļaudu galveno sastāvdaļu izstrādi, tādējādi palēninot skrimšļaudu sabrukšanas procesu. Šie medikamenti gan skaitās ļoti jauni un to efektivitāte līdz galam vēl nav pierādīta, tādēļ uzsākot to lietošanu noteikti jākonsultējas ar ārstu.
·         Miega zāles – tās bieži vien tiek iekļautas muguras sāpju ārstēšanas terapijā, jo ļauj pacientam, ko nomoka pastāvīgas sāpes, izgulēties un tādējādi atjaunot savus spēkus un mazināt organismā radušos spriedzi.
·         Antidepresanti – arī tos nereti ārsti iekļauj terapijā, jo tie ļauj novērst daudzus nevēlamus simptomus, kas saistīti ar hroniskām sāpēm dažādās ķermeņa daļās, tostarp arī mugurā. Antidepresanti iedarbojas uz psiholoģiskajiem faktoriem un nereti ļauj ar tiem tikt galā, tādējādi būtiski palīdzot pacientam cīnīties arī ar sāpēm.
 
  Ārstēšana ar ķirurģisko iejaukšanos
 
            Par ķirurģiskās iejaukšanās nepieciešamību katrā konkrētajā gadījumā lemj ārsts, taču tikai pats pacients var pieņemt gala lēmumu – atļaut ārstam iejaukties ķirurģiski viņa organisma norisēs, vai nē. Ķirurģiskās iejaukšanās rezultāts visbiežāk ir pozitīvs tiem pacientiem, kuri:
·         Pārzina savu anatomiju;
·         Neprasa un negaida no ķirurga neiespējamo;
·         Apzinās visus iespējamos ar operāciju saistītos riskus – infekcijas, nervu galu iekaisums vai bojājums, pārmaiņas muskuļos, iekšēja asiņošana, sāpju pastiprināšanās, rētu veidošanās u.c. iespējamās sekas;
·         Labi izprot pēcoperācijas perioda fiziskās terapijas būtību;
·         Zina, ko nozīmē pēcoperācijas aprūpe un ko paredz rehabilitācijas programma;
·         Zina, ar kādām metodēm muguru var uzturēt labā fiziskā formā, ir apguvuši ārstnieciskās fizkultūras iemaņas un zina, kā rīkoties, lai turpmāk izsargātos no iespējamām traumām.
 
Jebkurā gadījumā, pacientam pirms operācijas veikšanas ir jāievāc visa iespējamā informācija par operācijas norisi un pēcoperācijas periodu, lai saprastu, vai šī operācija viņam spēs dot to, ko viņš no tās sagaida.
 
   Ārstēšana bez medikamentiem
 
            Muguras sāpju ārstēšanas bez medikamentiem iespējas parasti iedala vairākās lielās grupās:
·         Ortopēdiskie līdzekļi muguras sāpju ārstēšanā – muguras sāpju nepieļaušanai un arī likvidēšanai izmanto daudz un dažādus ortopēdiskos līdzekļus. Kā vienu no populārākajiem var minēt, piemēram, apavos ievietojamās zolītes, kas izlīdzina cilvēka kāju garumu situācijās, kad tas nav vienāds, kā rezultātā cilvēks var mocīties ar hroniskām muguras problēmām, tajā skaitā sāpēm. Taču tāpat kā medikamentu lietošanas ziņā, arī šajā gadījumā noteikti ir jākonsultējas ar speciālistu par to, kādi tieši ortopēdiskie līdzekļi varētu būt ieteicami konkrētajā gadījumā.
·         Stājas koriģēšana – slikta vai nepareiza stāja nereti ir viens no būtiskākajiem iemesliem muguras problēmu un sāpju gadījumā. Ja ir aizdomas par stājas problēmām, vai, ja tās ir apstiprinājis ārsts, tad ieteicams konsultēties ar fizioterapeitiem, kuri ar īpašām procedūrām un vingrojumiem spēs palīdzēt jums iegūt pēc iespējas pareizāku stāju un tādējādi arī risināt muguras problēmas, tajā skaitā tikt galā ar muguras sāpēm.
·         Manuālā terapija – manuālo terapiju var nozīmēt tikai ārsts pēc attiecīgu izmeklējumu veikšanas. Pareizi veikta manuālā terapija ļauj koriģēt daudzus vietējos simptomus un bieži vien ātri un efektīvi likvidē muguras sāpes. Taču kā jebkurai citai terapijai, arī manuālajai terapijai ir savi ierobežojumi, tā nav ieteicama šādos gadījumos:
o        Trūces un starpskriemeļu disku bojājumu gadījumā – terapija var nospiest asinsvadus, nervu saknītes un tādējādi bojāt muguras smadzenes;
o        Pēc pārciesta miokarda infarkta, insulta, onkoloģisko saslimšanu gadījumā, mugurkaula tuberkolozes, endokrīnās sistēmas traucējumu un izteiktas osteoporozes gadījumā;
o        Ja ir izteikti mugurkaula kustību traucējumi/ierobežojumi (sāpju dēļ) un muguras muskuļu saspringums;
o        Asinsvadu saslimšanas un asinsrites traucējumu gadījumā.
·         Akupunktūra – tā var būt ļoti noderīga tajos gadījumos, kad muguras sāpes ir izraisījis tieši muskuļu saspringums vai, ja sāpes ir saistītas ar psihoemocionālajiem faktoriem/traucējumiem. Taču arī akupunktūra nav vēlama šādos gadījumos:
o        Sirds un asinsvadu saslimšanas gadījumos;
o        Gan labdabīgu, gan ļaundabīgu saslimšanu gadījumos (gan esošos, gan bijušos);
o        To saslimšanu gadījumā, kad nepieciešama neatliekama ķirurģiska iejaukšanās;
o        Akūtu infekcijas slimību gadījumā;
o        Grūtniecības laikā.
·         Ultraskaņa – absolūti nesāpīga procedūra, kuras laikā ar augstas frekvences skaņu tiek stimulēta asinsrite un mazināts iekaisums. Ultraskaņu muguras sāpju ārstēšanā parasti izmanto kā papildus metodi, lai novadītu attiecīgo medikamentu uz vajadzīgo vietu – piemēram, lai ziede labāk iedarbotos un iesūktos tieši tajā vietā, kurā lokalizējušās muguras sāpes, var izmantot ultraskaņu, lai šo ziedi pēc iespējas efektīvāk iestrādātu ādā.
·         Krioterapija un sildīšana – gan aukstums, gan siltums tiek uzskatīti par palīgiem muguras sāpju ārstēšanā, taču arī šajos gadījumos ļoti daudz kas ir atkarīgs no paša cilvēka un viņa organisma īpatnībām – ja vienam lieliski spēs palīdzēt aukstums, tad citam tas nāks tikai par sliktu, viņam labāk nepieciešams siltums. Katrā ziņā pirms jebkādu procedūru veikšanas noteikti ir vērts konsultēties ar ārstu un kopīgi izspriest konkrētās procedūras nepieciešamību konkrētajā gadījumā.
 
   KĀDA IR IETEICAMĀ MUGURAS SĀPJU PROFILAKSE?
 
            Nevajag gaidīt, kad muguras sāpes piemeklēs arī jūs, vislabākais variants kā no tām izvairīties, ir veikt un ievērot profilaktiskus pasākumus ik dienu:
·         Pareizi stāvēt un staigāt – stāvēt un staigāt vajadzētu ar taisnu muguru. Nostājoties ar muguru pret sienu, centieties pieskarties tai ar papēžiem, gurniem, lāpstiņām un pakausi – šāda ir taisnas muguras stāja, kura jācenšas noturēt arī staigājot. Ja ir nepieciešamība ilgi stāvēt kājās, tas ir vērts ievērot vairākus vērtīgus ieteikumus:
o        Ja ir iespēja – staigāt uz vietas un kustēties;
o        Mainīt pozu katras 10-15 minūtes, mainot svaru no vienas kājas uz otru;
o        Sekojiet līdzi savai stājai, neļaujiet mugurai sakumpt;
o        Katras 10-15 minūtes atliecieties atpakaļ, izstiepiet rokas uz augšu, veiciet dziļu ieelpu un izelpu – tas noņems muguras muskuļu saspringumu;
o        Strādājot stāvus, ieteicams iekārtot savu darba vietu tā, lai nevajadzētu zemu pieliekties.
·         Pareizi sēdēt – sēžot centieties neliekties pārlieku tālu uz priekšu, kā arī pārāk neatliekties uz atpakaļu, jācenšas sēdēt taisnu muguru. Ja nepieciešams sēdēt ilgi, piemeklējiet atbilstošu un ērtu krēslu, katras 15-20 minūtes piecelieties, izstaipieties, izkustiniet kājas. Krēslam, uz kura nepieciešams ilgi sēdēt, jāatbilst šādiem kritērijiem:
o        Izvēlieties krēslu ar augstu atzveltni un atbalstieties pret to, jostas vietas augstumā novietojiet nelielu spilventiņu;
o        Krēsla augstumam jābūt tādam, lai ceļi atrastos nedaudz zemāk par gurnu līmeni, ja nepieciešams izmantojiet ķīļveida pamatni zem sēžamvietas, pēdām jāstāv cieši pie grīdas, ja nepieciešams, izmantojiet pamatni arī zem kājām;
o        Krēsla dziļums - 2/3 no gurnu garuma;
o        Jāizvairās no pārāk mīkstām mēbelēm, jo tādā gadījumā tiek ļoti sasprindzināti muskuļi, lai noturētu līdzsvaru.
·         Pareizi gulēt un celtiesgultas pamatam jābūt cietam (iespējams koka plāksne), bet virs tā jānovieto anatomisks vai ortopēdisks matracis, kas nodrošina komfortablu stāvokli. Ja gulta Jums nešķiet pietiekami ērta, piemērojiet to sev:
o        guļot uz muguras – zem kakla neliels spilvens, kā arī neliels spilvens zem ceļiem, lai kājas būtu nedaudz saliektas;
o        guļot uz sāniem – spilventiņš zem kakla plecu augstumā, neliels spilvens jostas vietas apvidū, kājas saliektas ceļos un gūžas locītavās;
o        guļot uz vēdera – palieciet zem tā spilvenu.
No rīta ceļoties no gultas, nepieciešams vispirms veikt dažus vienkāršus vingrojumus ar kājām un rokām, tad pagriezties uz vēdera, atspiesties uz rokām, nostāties uz ceļiem, apsēsties ar sēžamvietu uz papēžiem un maksimāli pastiepties ar rokām uz priekšu, tad nolaist vienu kāju uz zemes un atbalstīties uz šo kāju un roku, un tad pakāpeniski celties augšā, neizdarot asas kustības.
·         Pareizi celt smagumus un pārvietot tosdrošības tehnikas instrukcija nosaka maksimāli pieļaujamo paceļamo smagumu svaru. 16 - 18 gadus veciem jauniešiem - 16 kg, pieaugušiem vīriešiem - 50 kg, sievietēm - aptuveni 10 kg. Sēžot ērtā krēslā, stāvot pie galda vai darba virsmas - izmantojiet jebkuru iespēju veikt darbu ar taisnu muguru, bet strādājot uz grīdas – notupieties uz viena vai abiem ceļiem, zem tiem paliekot mīkstu valnīti. Cenšaties pamatslodzi likt uz kājām, nevis uz mugurkaulu. Ja nepieciešams celt vai nest smagumus, ieteicams:
o        nēsāt speciālu jostu vai korseti;
o        nolikt vienu kāju uz priekšu, saliekt kājas, nevis muguru, mugurai jābūt taisnai, saķerot smagumu, dariet to saliecot kāju, bet nesaliecot mugurkaulu (līdzīgi kā to dara svarcēlāji);
o        sadalīt nesamo smagumu svaru – nenest smagumu vienā rokā, sadalīt un nest to abās rokās, somas ar dažādu svaru ik pa laikam mainīt no vienas rokas otrā, lai nerastos muskuļu pārslodze;
o        pārvietojot smagumu, turēt to pēc iespējas tuvāk sev, cenšoties izvairīties no noliekšanās un ķermeņa pagriešanās (mugurkaula rotācijas);
o        celt un nest bērnu ar taisnu muguru, labākā pozīcija mugurkaulam ir, kad mazs bērns ir specializētā somā priekšpusē, lielāks – uz muguras;
o        smagumu pārnēsāšanai izmantot mugursomas, nevis plecu somas, pārvietot smagumus čemodānos un somās uz riteņiem;
o        tīrot māju izmantot slotu un putekļsūcēju ar roktura pagarinātāju;
o        veļas mazgāšanu un gludināšanu veikt ar taisnu muguru, nenoliecieties pār vannu vai zemu galdiņu, izmantot krēslu zem bļodas un gludināmo dēli.
·         Fiziskā slodze pats svarīgākais muguras sāpju profilakses pasākums ir regulāra fiziska slodze. Laba muskuļu korsete un pietiekama muguras lokanība ir muguras sāpju profilakses pamats. Ja vēlieties nodarboties ar dinamisku slodzi, priekšroku dodiet peldēšanai, skrejceliņam, velotrenažierim, slēpēm, vingrojumiem ar lecamauklu. Nodarbojoties ar sporta spēlēm (futbolu, volejbolu, tenisu utt.), esiet uzmanīgi, jo asas un nekoordinētas kustības un pagriezieni var provocēt sāpju saasināšanos. Izvairieties no skriešanas pa cietu virsmu, izmantojiet amortizējošas saistzoles un specializētus sporta apavus, kas samazina slodzi uz mugurkaulu.
·         Sabalansēts uzturs starpskriemeļu disku iecienītākie „kārumi” ir āboli un bumbieri, avenes un zemenes, vīnogas, lazdu rieksti, lēcas, ķirbji, salāti. Muguras sāpju profilaksei svarīga ir vitamīniem bagāta pārtika. Lietojiet ar vitamīniem, kā arī ar kalciju un magniju bagātu pārtiku (zivis un citas jūras veltes, kāpostus, spinātus, pupas, riekstus, sēklas, zirņus, rupjmaizi, tvaicētu, nevārītu pienu). Izvairieties no asiem ēdieniem, alkohola un smēķēšanas. Lai mazinātu (palēninātu) deģeneratīvus procesus mugurkaulā un locītavās, jālieto hondroprotektorus – preparātus, kas aizsargā skrimšļaudus. Tos lieto ilgstoši, vidēji 6 mēnešus vai pēc ārsta norādījumiem. Nav speciāli uztura ieteikumi osteohondrozes ārstēšanai, bet ir diēta svara samazināšanai – svarīgi un saprātīgi samazināt lieko svaru, tādējādi samazinot liekā svara slodzi uz mugurkaulu.
·         Psiholoģiski noskaņot seviCentieties ieteiktās rekomendācijas, padomus un fiziskās aktivitātes veikt ar labu garastāvokli, vēlēšanos un degsmi palīdzēt sev un apkārtējiem, bet galvenais ar pārliecību par profilaktisko pasākumu efektivitāti. Jūsu domas ietekmē Jūsu ķermeni!
 
Tekstu sagatavoja: Krista Bērziņa
Pielāgota meklēšana

Jautājums
Vai Jūs regulāri lietojat zivju eļļu?


Lietoju periodiski
Jūsu atbilde
 

  Galvenā  Ziņas  Jautājums farmaceitam  Reklāmas iespējas  Autortiesības un atbildība  Autori  Kontakti